Šis ir stāsts par Abdulu Halimu al-Attaru, vienu no daudzajiem sīriešu bēgļiem, kuru karš piespiedis pamest mājas.
Viņš četrus mēnešus nodzīvoja bēgļu nometnē Beirūtā, Libānā, kur devās uz ielas pārdot pildspalvas, lai vismaz kādu nieku nolenītu un varētu pabarot savu četrus gadus veco meitu.
Kādu dienu viņam gāja garām fotogrāfs… Un drīz pēc tam viņa un arī meitas dzīve vēlreiz apgriezās kājām gaisā.
Lai uzzinātu, kas notika tālāk, šķir nākamo lapu!
Tevi noteikti interesēs
- Kuros gadījumos remontdarbu veikšana dzīvoklī obligāti jāsaskaņo ar kaimiņiem – pretējā gadījumā līdz pat 1000 eiro sods
- Dzīvojam mazā dzīvoklī Jēkabpilī kopā ar vīramāti, viņa man mācīja kā gatavot, bet es pārtraucu to darīt vispār
- Daudzi pieļauj kļūdu un vēl joprojām nav mājās uzstādījuši šo elektroinstalāciju ierīci: Latvijā tā ir obligāta
- Marinēju sīpolus bez etiķa: pie šašlika pazūd no šķīvja pat ātrāk nekā pati gaļa
- Man ir 55 un pēc randiņa ar Sarmīti, es sapratu, ka man labāk būt vienam – stāstu par saviem secinājumiem
- Savos 60 izdomāju aiziet uz randiņu, bet aizmuku pēc piecām minūtēm, jo ieraudzīju kaut ko viņa telefonā







